Pirkstu artrīts: agrīnie simptomi un locītavu kustīguma saglabāšana
Sāpes, tūska un stīvums pirkstos var liecināt par artrītu – vienas vai vairāku locītavu iekaisumu. Tomēr līdzīgi simptomi var rasties arī osteoartrozes, traumu, cīpslu problēmu un nervu saspiešanas gadījumā.
Ja pirkstu locītavas regulāri pietūkst, rīta stīvums ilgst vairāk nekā 30 minūtes vai kļūst grūti savilkt plaukstu dūrē, ieteicams vērsties pie ārsta. Agrīna diagnostika ir īpaši svarīga iekaisīga artrīta gadījumā: savlaicīga ārstēšana palīdz novērst neatgriezeniskus locītavu bojājumus.
Kas ir pirkstu artrīts?
Artrīts nav viena konkrēta slimība, bet gan vispārīgs termins, kas apzīmē iekaisīgas locītavu saslimšanas.
Pirkstus un plaukstas var skart:
• reimatoīdais artrīts;
• psoriātiskais artrīts;
• podagra;
• infekciozais artrīts;
• citas autoimūnas un iekaisīgas slimības.
Ir svarīgi atšķirt artrītu no plaukstas osteoartrozes. Osteoartrozei galvenokārt raksturīgas strukturālas locītavu pārmaiņas, kas skar skrimsli, kaulu un apkārtējos audus, savukārt iekaisīga artrīta gadījumā galvenā loma ir aktīvam iekaisumam.
Nav iespējams noteikt cēloni, balstoties tikai uz sāpju atrašanās vietu.
Agrīnie simptomi, kurus nevajadzētu ignorēt
Iespējamās pirkstu artrīta pazīmes ir:
• sāpes vienā vai vairākās locītavās;
• redzama tūska;
• siltuma sajūta locītavas apvidū;
• rīta stīvums;
• grūtības saliekt vai iztaisnot pirkstus;
• pavājināts satvēriena spēks;
• nespēja pilnībā savilkt plaukstu dūrē;
• sāpes, turot priekšmetus;
• ātra plaukstas nogurdināmība.
Īpaša uzmanība jāpievērš simetriskiem simptomiem, piemēram, vienlaicīgām sāpēm un tūskai abu roku locītavās. Šāda slimības gaita var liecināt par reimatoīdo artrītu. Kā pirkstu artrīts atšķiras no artrozes
Artrīta gadījumā sāpes galvenokārt ir saistītas ar iekaisumu. Locītava var pietūkt un būt silta, turklāt stīvums bieži vien ir izteiktāks no rīta vai pēc miera perioda.
Artrozes gadījumā sāpes parasti pastiprinās, lietojot roku. Ap pirkstu locītavām var parādīties cieti kaulveida sabiezējumi, ko pavada krakšķēšanas sajūta un pakāpenisks kustību ierobežojums.
Tomēr šīs pazīmes var pārklāties, un dažādās saslimšanas reizēm izskatās līdzīgi. Tādēļ nevajadzētu pašrocīgi diagnosticēt artrītu vai artrozi, kā arī uzsākt ārstēšanu, balstoties tikai uz simptomiem. Pirkstu artrīta cēloņi
Cēlonis ir atkarīgs no konkrētās saslimšanas veida.
Reimatoīdā un psoriātiskā artrīta gadījumā imūnsistēma kļūdaini izraisa iekaisumu organisma paša audos. Šo slimību attīstībā lomu var spēlēt iedzimta nosliece, smēķēšana un citi faktori.
Podagra ir saistīta ar urīnskābes kristālu uzkrāšanos locītavā. Infekciozais artrīts rodas, ja locītavā iekļūst patogēns, un tas prasa steidzamu ārstēšanu.
Atkārtotas kustības parasti pašas par sevi neizraisa reimatoīdo artrītu. Tomēr intensīva roku slodze var pastiprināt sāpes, ja locītavas, cīpslas vai muskuļi jau ir pārslogoti vai iekaisuši.
Arī vecums nav tiešs artrīta cēlonis; slimība var skart gan gados vecākus, gan jaunus cilvēkus.
Pirkstu artrīta diagnostika
Diagnostika sākas ar fizisku izmeklēšanu. Ārsts novērtē:
• kuras locītavas ir skartas;
• vai ir novērojams tūskas un lokāls siltums;
• rīta stīvuma ilgumu;
• vai simptomi ir simetriski;
• kustību ierobežojuma pakāpi;
• vai ir ādas vai nagu izmaiņas;
• vai sāpes pavada vājums, drudzis vai nogurums.
Atkarībā no aizdomām par konkrētu diagnozi var tikt nozīmētas asinsanalīzes, rentgens, ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse (MR). Ja ir aizdomas par reimatoīdo artrītu, izmeklējumi var ietvert reimatoīdā faktora, antivielu pret ciklisko citrulinēto peptīdu (anti-CCP), C-reaktīvā proteīna un citu marķieru pārbaudi. Normāli asinsanalīžu rezultāti ne vienmēr izslēdz iekaisīgu artrītu, tādēļ laboratoriskie izmeklējumi nedrīkstētu aizkavēt konsultāciju pie reimatologa.
Kāpēc ir svarīgi pēc iespējas ātrāk vērsties pie ārsta
Ja iekaisums saglabājas, tas var pakāpeniski bojāt locītavas, cīpslas un apkārtējos audus. Laika gaitā tas izraisa rokas spēka samazināšanos, pirkstu deformāciju un grūtības veikt ikdienas darbības.
Ja ir aizdomas par reimatoīdo artrītu, ir būtiski pēc iespējas agrāk konsultēties ar reimatologu. Medikamentozā terapija ietekmē slimības aktivitāti un palīdz pasargāt locītavas no turpmākiem bojājumiem.
Vingrojumi nevar aizstāt šādu ārstēšanu. Tos izmanto kā daļu no visaptveroša rehabilitācijas plāna pēc tam, kad ir noteikta diagnoze un, nosakot piemērotu vingrojumu intensitāti, ir ņemta vērā iekaisuma pakāpe.
Kā vingrojumi palīdz saglabāt roku funkcijas
Izjūtot sāpes, cilvēks mēdz mazāk izmantot skarto roku. Rezultātā muskuļi vājinās, kustības kļūst mazāk precīzas un palielinās stīvums.
Pareizi izvēlēti vingrinājumi var palīdzēt:
• saglabāt esošo kustību amplitūdu;
• saglabāt plaukstas un apakšdelma muskuļu spēku;
• uzlabot pirkstu koordināciju;
• atvieglot ikdienas darbību veikšanu;
• atjaunot funkcijas pēc ierobežotas mobilitātes perioda.
Sāpes, tūska un stīvums pirkstos var liecināt par artrītu – vienas vai vairāku locītavu iekaisumu. Tomēr līdzīgi simptomi var rasties arī osteoartrozes, traumu, cīpslu problēmu un nervu saspiešanas gadījumā.
Ja pirkstu locītavas regulāri pietūkst, rīta stīvums ilgst vairāk nekā 30 minūtes vai kļūst grūti savilkt plaukstu dūrē, ieteicams vērsties pie ārsta. Agrīna diagnostika ir īpaši svarīga iekaisīga artrīta gadījumā: savlaicīga ārstēšana palīdz novērst neatgriezeniskus locītavu bojājumus.
Kas ir pirkstu artrīts?
Artrīts nav viena konkrēta slimība, bet gan vispārīgs termins, kas apzīmē iekaisīgas locītavu saslimšanas.
Pirkstus un plaukstas var skart:
• reimatoīdais artrīts;
• psoriātiskais artrīts;
• podagra;
• infekciozais artrīts;
• citas autoimūnas un iekaisīgas slimības.
Ir svarīgi atšķirt artrītu no plaukstas osteoartrozes. Osteoartrozei galvenokārt raksturīgas strukturālas locītavu pārmaiņas, kas skar skrimsli, kaulu un apkārtējos audus, savukārt iekaisīga artrīta gadījumā galvenā loma ir aktīvam iekaisumam.
Nav iespējams noteikt cēloni, balstoties tikai uz sāpju atrašanās vietu.
Agrīnie simptomi, kurus nevajadzētu ignorēt
Iespējamās pirkstu artrīta pazīmes ir:
• sāpes vienā vai vairākās locītavās;
• redzama tūska;
• siltuma sajūta locītavas apvidū;
• rīta stīvums;
• grūtības saliekt vai iztaisnot pirkstus;
• pavājināts satvēriena spēks;
• nespēja pilnībā savilkt plaukstu dūrē;
• sāpes, turot priekšmetus;
• ātra plaukstas nogurdināmība.
Īpaša uzmanība jāpievērš simetriskiem simptomiem, piemēram, vienlaicīgām sāpēm un tūskai abu roku locītavās. Šāda slimības gaita var liecināt par reimatoīdo artrītu. Kā pirkstu artrīts atšķiras no artrozes
Artrīta gadījumā sāpes galvenokārt ir saistītas ar iekaisumu. Locītava var pietūkt un būt silta, turklāt stīvums bieži vien ir izteiktāks no rīta vai pēc miera perioda.
Artrozes gadījumā sāpes parasti pastiprinās, lietojot roku. Ap pirkstu locītavām var parādīties cieti kaulveida sabiezējumi, ko pavada krakšķēšanas sajūta un pakāpenisks kustību ierobežojums.
Tomēr šīs pazīmes var pārklāties, un dažādās saslimšanas reizēm izskatās līdzīgi. Tādēļ nevajadzētu pašrocīgi diagnosticēt artrītu vai artrozi, kā arī uzsākt ārstēšanu, balstoties tikai uz simptomiem. Pirkstu artrīta cēloņi
Cēlonis ir atkarīgs no konkrētās saslimšanas veida.
Reimatoīdā un psoriātiskā artrīta gadījumā imūnsistēma kļūdaini izraisa iekaisumu organisma paša audos. Šo slimību attīstībā lomu var spēlēt iedzimta nosliece, smēķēšana un citi faktori.
Podagra ir saistīta ar urīnskābes kristālu uzkrāšanos locītavā. Infekciozais artrīts rodas, ja locītavā iekļūst patogēns, un tas prasa steidzamu ārstēšanu.
Atkārtotas kustības parasti pašas par sevi neizraisa reimatoīdo artrītu. Tomēr intensīva roku slodze var pastiprināt sāpes, ja locītavas, cīpslas vai muskuļi jau ir pārslogoti vai iekaisuši.
Arī vecums nav tiešs artrīta cēlonis; slimība var skart gan gados vecākus, gan jaunus cilvēkus.
Pirkstu artrīta diagnostika
Diagnostika sākas ar fizisku izmeklēšanu. Ārsts novērtē:
• kuras locītavas ir skartas;
• vai ir novērojams tūskas un lokāls siltums;
• rīta stīvuma ilgumu;
• vai simptomi ir simetriski;
• kustību ierobežojuma pakāpi;
• vai ir ādas vai nagu izmaiņas;
• vai sāpes pavada vājums, drudzis vai nogurums.
Atkarībā no aizdomām par konkrētu diagnozi var tikt nozīmētas asinsanalīzes, rentgens, ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse (MR). Ja ir aizdomas par reimatoīdo artrītu, izmeklējumi var ietvert reimatoīdā faktora, antivielu pret ciklisko citrulinēto peptīdu (anti-CCP), C-reaktīvā proteīna un citu marķieru pārbaudi. Normāli asinsanalīžu rezultāti ne vienmēr izslēdz iekaisīgu artrītu, tādēļ laboratoriskie izmeklējumi nedrīkstētu aizkavēt konsultāciju pie reimatologa.
Kāpēc ir svarīgi pēc iespējas ātrāk vērsties pie ārsta
Ja iekaisums saglabājas, tas var pakāpeniski bojāt locītavas, cīpslas un apkārtējos audus. Laika gaitā tas izraisa rokas spēka samazināšanos, pirkstu deformāciju un grūtības veikt ikdienas darbības.
Ja ir aizdomas par reimatoīdo artrītu, ir būtiski pēc iespējas agrāk konsultēties ar reimatologu. Medikamentozā terapija ietekmē slimības aktivitāti un palīdz pasargāt locītavas no turpmākiem bojājumiem.
Vingrojumi nevar aizstāt šādu ārstēšanu. Tos izmanto kā daļu no visaptveroša rehabilitācijas plāna pēc tam, kad ir noteikta diagnoze un, nosakot piemērotu vingrojumu intensitāti, ir ņemta vērā iekaisuma pakāpe.
Kā vingrojumi palīdz saglabāt roku funkcijas
Izjūtot sāpes, cilvēks mēdz mazāk izmantot skarto roku. Rezultātā muskuļi vājinās, kustības kļūst mazāk precīzas un palielinās stīvums.
Pareizi izvēlēti vingrinājumi var palīdzēt:
• saglabāt esošo kustību amplitūdu;
• saglabāt plaukstas un apakšdelma muskuļu spēku;
• uzlabot pirkstu koordināciju;
• atvieglot ikdienas darbību veikšanu;
• atjaunot funkcijas pēc ierobežotas mobilitātes perioda.
