Ceļa locītavas artroze (gonartroze)

Ceļa locītavas artroze jeb gonartroze ir viena no visizplatītākajām balsta un kustību aparāta slimībām. Tā ir saistīta ar pakāpenisku locītavas skrimšļa noārdīšanos, kas pārklāj kaulu locītavu virsmas un nodrošina to vienmērīgu slīdēšanu.

Bez savlaicīgas ārstēšanas slimība var izraisīt ievērojamu kustību ierobežojumu, darbspēju zudumu un pat invaliditāti.

Kas notiek artrozes gadījumā

Normālā stāvoklī locītavas skrimslis ir gluds, elastīgs un pilda vairākas svarīgas funkcijas:

• nodrošina brīvu locītavu virsmu kustību;
• samazina berzi starp kauliem;
• amortizē slodzi staigāšanas un fizisko aktivitāšu laikā.

Artrozes gadījumā skrimslis pakāpeniski kļūst plānāks un noārdās.

Rezultātā:

• veidojas mikroplaisas un plīsumi;
• locītava zaudē amortizācijas īpašības;
• kauli sāk berzties viens pret otru;
• attīstās iekaisuma reakcija;
• parādās sāpes un tūska;
• tiek traucēta locītavas funkcija.

Attīstības cēloņi

Gonartroze biežāk sastopama vecāka gadagājuma sievietēm ar lieko ķermeņa masu, tomēr slimība var attīstīties arī jauniem cilvēkiem.

Galvenie cēloņi ir:

• sporta traumas;
• menisku bojājumi;
• lūzumi un mežģījumi;
• locītavu iekaisuma slimības;
• vielmaiņas traucējumi;
• ilgstoša ceļa locītavu pārslodze;
• smags fizisks darbs;
• ilgstoša atrašanās stāvus;
• kāju deformācijas un nepareizs slodzes sadalījums.

Riska faktori

Slimības attīstību veicina:

Liekais svars

Paaugstināta ķermeņa masa ievērojami palielina slodzi uz ceļa locītavām, tādējādi paātrinot skrimšļaudu nodilumu.

Vecums virs 40 gadiem

Pieaugot vecumam, samazinās fiziskā aktivitāte, pavājinās muskuļi, pasliktinās locītavu apgāde ar barības vielām un pieaug deģeneratīvu izmaiņu risks.

Iedzimta nosliece

Dažiem cilvēkiem ir ģenētiskas īpatnības, kas ietekmē skrimšļaudu izturību un noturību.

Simptomi

Ceļa locītavas artroze attīstās pakāpeniski.

Agrīnās pazīmes

Sākotnējās stadijās parādās:

• sāpes ceļgalā staigāšanas laikā;
• diskomforts, kāpjot pa kāpnēm augšup vai lejup;
• noguruma sajūta kājās;
• īslaicīgs stīvums pēc atpūtas.

Bieži sāpes rodas kustības sākumā, pēc tam mazinās un atgriežas pēc ilgstošas slodzes.

Slimības progresēšana

Skrimslim turpinot noārdīties, parādās:

• pastāvīgas sāpes;
• ceļgala tūska;
• kustību ierobežojums;
• krakšķēšana kustību laikā;
• locītavas izturības samazināšanās.

Daži pacienti atzīmē sāpju pastiprināšanos laikapstākļu maiņas laikā, kas saistīta ar locītavas kapsulas nervu galu jutību pret atmosfēras spiediena izmaiņām.

Vēlīnās stadijas

Vēlīnās stadijās novēro:

• sāpes pat miera stāvoklī;
• izteiktu locītavas deformāciju;
• gaitas izmaiņas;
• būtisku kustību ierobežojumu;
• kājas balsta funkcijas zudumu.

Ceļa locītavas artrozes pakāpes

I pakāpe

Agrīnākā slimības stadija.

Raksturīga ar:

• minimāliem simptomiem;
• ātru kāju nogurumu;
• nelielu diskomfortu pēc slodzes;
• izteiktu skrimšļa bojājumu neesamību.

Pat tad, ja locītava ir palielināta šķidruma uzkrāšanās dēļ, slimība var saglabāties pirmajā stadijā, ja skrimslis vēl nav bojāts.

II pakāpe

Šajā stadijā parādās:

• sāpju pastiprināšanās;
• izteikta krakšķēšana locītavā;
• kustīguma samazināšanās;
• grūtības pietupties;
• diskomforts, staigājot pa nelīdzenu virsmu.

Sākas redzamas kaulaudu izmaiņas.

III pakāpe

Smagākā slimības stadija.

Tai raksturīga:

• gandrīz pilnīga skrimšļa noārdīšanās;
• pastāvīgas sāpes;
• izteikta locītavas deformācija;
• krasi ierobežots kustīgums.

Smagos gadījumos locītava var pilnībā zaudēt kustīgumu, un pacientam nepieciešams izmantot spieķi vai kruķus.

Šajā stadijā bieži tiek apsvērta locītavas endoprotezēšana.

Diagnostika

Precīzai locītavas stāvokļa novērtēšanai nepieciešama visaptveroša izmeklēšana.

Diagnostikā tiek izmantotas:

Rentgenogrāfija

Ļauj noteikt:

• locītavas spraugas sašaurināšanos;
• kaulu izaugumus;
• locītavu virsmu deformācijas;
• kalcija nogulsnes.

Ultrasonogrāfija (USG)

Tiek izmantota, lai novērtētu:

• saišu stāvokli;
• cīpslas;
• locītavas kapsulu;
• apkārtējos mīkstos audus.

Magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI)

Ļauj detalizēti izmeklēt:

• skrimšļaudus;
• meniskus;
• saišu aparātu;
• cīpslas.

Artroskopija

Invazīva izmeklēšanas metode, kuras laikā locītava tiek apskatīta no iekšpuses, izmantojot speciālu kameru.

Tradicionālā ārstēšana

Standarta terapija parasti ir vērsta uz sāpju un iekaisuma mazināšanu.

Tiek izmantoti:

• pretsāpju medikamenti;
• nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi;
• ziedes un geli;
• ārstnieciskās blokādes;
• hondroprotektori;
• fizioterapija;
• sanatorijas un rehabilitācijas ārstēšana;
• ortopēdiskie ceļgalu balsti.

Tomēr lielākā daļa šo metožu galvenokārt ietekmē simptomus un nenovērš artrozes progresēšanas cēloņus.

Kāpēc svarīga ir aktīva rehabilitācija

Artroze ir slimība, kuru nav iespējams pilnībā izārstēt pēc skrimšļa bojājuma rašanās. Tomēr savlaicīga ārstēšana ļauj ievērojami palēnināt vai apturēt slimības attīstību.

Galvenais rehabilitācijas uzdevums ir uzlabot locītavas apgādi ar barības vielām un atjaunot tās funkciju.

Kineziterapija pēc Bubnovska metodes

Dr. Bubnovska centrā tiek izmantota kineziterapijas metode — ārstēšana ar kustību palīdzību.

Tās mērķi ir:

• atjaunot locītavas asinsapgādi;
• stiprināt kāju muskuļus;
• uzlabot skrimšļaudu apgādi;
• normalizēt kustību biomehāniku;
• mazināt sāpju sindromu.

Kompleksa diagnostika

Pirms ārstēšanas uzsākšanas tiek veikta:

• miofasciālā testēšana;
• muskuļu stāvokļa novērtēšana;
• MRI, DT, USG un rentgenoloģisko izmeklējumu datu analīze;
• slimības stadijas noteikšana.

Pamatojoties uz izmeklējumu rezultātiem, tiek izstrādāta individuāla rehabilitācijas programma.

Nodarbības uz Bubnovska trenažiera

Lielākā daļa vingrojumu tiek veikta uz daudzfunkcionālā Bubnovska trenažiera (MTB).

Tā priekšrocības:

• samazināta slodze uz locītavu;
• droša muskuļu stiprināšana;
• precīza slodzes dozēšana;
• iespēja vingrot bez sāpēm.

Sākotnējos posmos tiek izmantota arī locītavu vingrošana bez papildu svara.

Kineziterapijas rezultāti

Regulāras nodarbības veicina:

• asins mikrocirkulācijas uzlabošanos;
• limfas atteces pastiprināšanos;
• skrimšļaudu apgādes uzlabošanos;
• locītavas kustīguma atjaunošanos;
• artrozes progresēšanas palēnināšanu;
• dzīves kvalitātes uzlabošanu.

Daudzos gadījumos izdodas panākt ilgstošu slimības progresēšanas apturēšanu un maksimāli saglabāt ceļa locītavas funkciju.

Profilakse

Lai samazinātu gonartrozes attīstības risku, ieteicams:

• uzturēt normālu ķermeņa masu;
• regulāri nodarboties ar fiziskām aktivitātēm;
• stiprināt kāju muskuļus;
• izvairīties no pārmērīgas slodzes uz locītavām;
• savlaicīgi ārstēt traumas un locītavu iekaisuma slimības.

Parādoties pirmajām diskomforta pazīmēm ceļgalā, ir svarīgi neatlikt vizīti pie speciālista. Jo agrāk tiek uzsākta ārstēšana, jo lielākas ir iespējas saglabāt locītavas veselību un izvairīties no nopietnām komplikācijām.

Elkoņa locītavas artroze

Elkoņa locītavas artroze ir hroniska deģeneratīva slimība, kuras laikā pakāpeniski noārdās un nodilst locītavas skrimslis. Slimībai progresējot, tiek traucēta locītavas funkcija, parādās sāpes, kustību ierobežojums un elkoņa deformācija.

Agrīnās stadijās artroze var noritēt gandrīz bez simptomiem un ilgstoši palikt nepamanīta.

Simptomi

Slimības izpausmes ir atkarīgas no locītavas bojājuma pakāpes.

Agrīnās pazīmes

Sākotnējās stadijās parādās:

• diskomforts elkoņa apvidū;
• nelielas sāpes pēc fiziskas slodzes;
• noguruma sajūta rokā;
• periodiska krakšķēšana kustību laikā.

Šie simptomi bieži tiek ignorēti, jo pēc atpūtas ātri pāriet.

Slimības progresēšana

Artrozei attīstoties, parādās:

• sāpju pastiprināšanās kustību laikā;
• sāpes pie slodzes uz roku;
• krakšķēšana, saliecot un iztaisnojot elkoni;
• kustību apjoma samazināšanās;
• locītavas stīvums;
• rokas spēka samazināšanās.

Cilvēkam kļūst arvien grūtāk veikt ierastās ikdienas un profesionālās darbības.

Vēlīnās stadijas

Vēlīnās slimības stadijās novēro:

• pastāvīgas sāpes, arī miera stāvoklī;
• nakts sāpes;
• izteiktu locītavas deformāciju;
• kustīguma ierobežojumu;
• rokas funkcijas traucējumus.

Attīstības cēloņi

Visbiežāk elkoņa locītavas artroze attīstās cilvēkiem, kuru darbība saistīta ar pastāvīgu roku noslodzi.

Riska grupā ietilpst:

• tenisisti;
• basketbolisti;
• autovadītāji;
• pianisti;
• konveijeru ražošanas darbinieki;
• profesiju pārstāvji, kuru darbs saistīts ar vienveidīgām roku kustībām.

Pastāvīga muskuļu pārslodze izraisa to nogurumu un spazmas, kas pasliktina augšējo ekstremitāšu, tostarp elkoņa locītavu, asinsapgādi.

Kā attīstās artroze

Nepietiekama asinsapgāde izraisa:

• skrimšļaudu apgādes pasliktināšanos;
• to izturības un elastības samazināšanos;
• paātrinātu locītavas skrimšļa nodilumu.

Turklāt pieaug risks:

• mežģījumiem;
• saišu sastiepumiem;
• citām elkoņa locītavas traumām.

Pēc traumas bieži attīstās iekaisuma process — artrīts. Ja atveseļošanās nav pietiekama, iekaisums var kļūt hronisks un veicināt artrozes attīstību.

Diagnostika

Galvenā elkoņa locītavas artrozes diagnostikas metode ir rentgenogrāfija.

Rentgenoloģiskā izmeklēšana ļauj noteikt:

• locītavu virsmu stāvokli;
• locītavas deformācijas pakāpi;
• kaulu izaugumu klātbūtni;
• slimības stadiju.

Detalizētākai izmeklēšanai var tikt nozīmēta:

• datortomogrāfija (DT);
• magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI).

Šīs metodes ļauj novērtēt ne tikai kaulu struktūras, bet arī apkārtējo audu stāvokli.

Ārstēšana

Artrozes ārstēšana ir vērsta uz divu galveno uzdevumu risināšanu:

1. Sāpju mazināšanu un locītavas funkcijas uzlabošanu.
2. Slimības turpmākās progresēšanas palēnināšanu vai novēršanu.

Medikamentozā terapija

Tradicionāli tiek izmantoti:

• nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi;
• pretsāpju preparāti;
• ārstnieciskās blokādes;
• intramuskulāras medikamentu injekcijas.

Fizioterapija

Papildus var tikt nozīmēta:

• magnetoterapija;
• darsonvalizācija;
• citas fizioterapeitiskās procedūras.

Šīs metodes palīdz mazināt sāpes un iekaisumu, taču nenovērš artrozes attīstības cēloņus un nespēj apturēt locītavas struktūru bojāšanos.

Artrozes bīstamība

Galvenā artrozes problēma ir locītavā notiekošo izmaiņu neatgriezeniskums.

III–IV slimības stadijā var attīstīties:

• izteikta elkoņa deformācija;
• būtisks kustību ierobežojums;
• pastāvīgi rokas funkcijas traucējumi.

Smagos gadījumos rodas nepieciešamība pēc endoprotezēšanas — bojātās locītavas ķirurģiskas aizstāšanas ar mākslīgu protēzi.

Kineziterapija pēc Bubnovska metodes

Dr. Bubnovska centrā tiek izmantota kineziterapijas metode — ārstēšana ar kustību palīdzību, kas vērsta uz aktīvu locītavas funkciju atjaunošanu.

Galvenie kineziterapijas uzdevumi:

• atjaunot muskuļu un locītavu darbības līdzsvaru;
• uzlabot saišu elastību;
• normalizēt asinsriti;
• uzlabot locītavas skrimšļa apgādi;
• palēnināt artrozes progresēšanu.

Tas palīdz novērst vienu no galvenajiem slimības attīstības faktoriem — nepietiekamu locītavas audu apgādi.

Individuāla ārstēšanas programma

Pirms nodarbību uzsākšanas ārsts-kineziterapeits veic visaptverošu izmeklēšanu, kas ietver:

• miofasciālo diagnostiku;
• locītavas kustīguma novērtēšanu;
• artrozes stadijas noteikšanu;
• sāpju sindroma analīzi;
• droša fiziskās slodzes līmeņa noteikšanu.

Pamatojoties uz izmeklējumu rezultātiem, tiek sastādīta individuāla ārstēšanas programma.

Vingrojumu komplekss katram pacientam tiek izvēlēts individuāli un tiek veikts noteiktā secībā, izmantojot īpaši aprēķinātas slodzes.

Pacienta stāvoklim uzlabojoties, programma tiek koriģēta un pakāpeniski sarežģīta.

Nodarbības uz Bubnovska trenažiera

Lielākā daļa vingrojumu tiek veikta uz daudzfunkcionālā Bubnovska trenažiera.

Trenažiera priekšrocības:

• samazināta slodze uz locītavu;
• droša muskuļu un saišu trenēšana;
• precīza slodzes dozēšana;
• sāpju un diskomforta neesamība nodarbību laikā.

Trenažiera konstrukcija ļauj efektīvi iedarboties gan uz pašu locītavu, gan apkārtējiem audiem.

Papildu atveseļošanās metodes

Ja nav kontrindikāciju, ārstēšanas programma var ietvert:

Locītavu vingrošanu

Vingrojumi tiek veikti uz vingrošanas paklājiņa un ir vērsti uz:

• kustīguma uzlabošanu;
• muskuļu un saišu aparāta stiprināšanu;
• kustību koordinācijas atjaunošanu.

Saunas terapiju un krioterapiju

Papildus tiek izmantota:

• ārstnieciska siltuma terapija;
• lokālā krioterapija.

Šīs metodes palīdz uzlabot asinsriti, mazināt atlikušās iekaisuma izpausmes un paātrināt audu atjaunošanos.

Ārstēšanas rezultāti

Kompleksa pieeja ļauj:

• mazināt sāpju sindromu;
• uzlabot elkoņa locītavas kustīgumu;
• stiprināt muskuļus un saites;
• palēnināt artrozes progresēšanu;
• uzlabot pacienta dzīves kvalitāti.

Savlaicīgi uzsākot ārstēšanu un regulāri ievērojot atveseļošanās programmu, iespējams pēc iespējas ilgāk saglabāt locītavas funkciju un izvairīties no smagām slimības komplikācijām.

Gūžas locītavas artroze (koksartroze)

Koksartroze ir hroniska deģeneratīvi distrofiska gūžas locītavas slimība, kuras laikā pakāpeniski noārdās locītavas skrimslis un tiek traucēta locītavas funkcija.

Agrīnās stadijās slimība var attīstīties gandrīz nemanāmi, taču progresējot tā izraisa izteiktas sāpes, kustīguma ierobežojumu un būtisku dzīves kvalitātes pasliktināšanos.

Koksartrozes simptomi

Slimības izpausmes ir atkarīgas no patoloģiskā procesa stadijas.

Agrīnās stadijas (I–II pakāpe)

Sākotnējos posmos koksartroze bieži norit ar minimāliem simptomiem.

Iespējamas šādas pazīmes:

• krakšķēšana gūžas locītavā;
• klikšķi kustību laikā;
• periodisks diskomforts pēc slodzes;
• stīvuma sajūta pēc ilgstošas atpūtas.

Nereti slimība tiek atklāta nejauši, veicot izmeklējumus cita iemesla dēļ.

Vēlīnās stadijas (III–IV pakāpe)

Locītavas struktūrām pakāpeniski bojājoties, parādās:

• izteiktas sāpes gūžas locītavas apvidū;
• kustīguma ierobežojums;
• kustību stīvums;
• gaitas traucējumi;
• kustību apjoma samazināšanās;
• locītavas deformācija.

Vēlīnās stadijās cilvēkam kļūst grūti:

• staigāt;
• kāpt pa kāpnēm;
• piecelties no krēsla;
• veikt ierastās ikdienas darbības.

Attīstības cēloņi

Koksartroze visbiežāk attīstās vecāka gadagājuma cilvēkiem, galvenokārt pēc 70 gadu vecuma.

Par galveno faktoru tiek uzskatīta ar vecumu saistīta locītavu audu apgādes pasliktināšanās.

Pieaugot vecumam:

• samazinās fiziskā aktivitāte;
• pavājinās muskuļi;
• pasliktinās asinsrite;
• palēninās limfas attece;
• pasliktinās locītavas skrimšļa apgāde.

Rezultātā sākas deģeneratīvas izmaiņas locītavu virsmās un attīstās artroze.

Sekundārā koksartroze

Nereti slimība attīstās pēc:

• gūžas locītavas traumām;
• lūzumiem;
• locītavu iekaisuma slimībām;
• pārciesta artrīta;
• nepietiekamas rehabilitācijas pēc iekaisuma procesiem.

Ja pēc artrīta nav veikta pilnvērtīga rehabilitācija, koksartrozes attīstības risks ievērojami palielinās.

Diagnostika

Diagnozes apstiprināšanai tiek izmantotas šādas metodes.

Rentgenogrāfija

Ļauj noteikt:

• locītavas spraugas sašaurināšanos;
• locītavu virsmu deformāciju;
• kaulu izaugumus;
• skrimšļa bojājuma pazīmes.

Magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI)

Sniedz iespēju detalizēti novērtēt:

• skrimšļaudu stāvokli;
• locītavas bojājuma pakāpi;
• apkārtējo mīksto audu stāvokli.

Klīniskā izmeklēšana

Ārsts veic:

• pacienta apskati;
• gaitas izvērtēšanu;
• kustību apjoma noteikšanu;
• speciālus funkcionālos testus.

Tradicionālā ārstēšana

Simptomu mazināšanai parasti tiek izmantoti:

• pretsāpju medikamenti;
• pretiekaisuma līdzekļi;
• lokālas ziedes un geli;
• ārstnieciskās blokādes;
• intramuskulāras injekcijas;
• fizioterapeitiskās procedūras.

Šāda ārstēšana palīdz mazināt sāpes un uzlabot pašsajūtu, taču nenovērš galveno slimības cēloni un nespēj pilnībā apturēt tās progresēšanu.

Kad nepieciešama operācija

III–IV koksartrozes stadijā locītavas bojājums kļūst tik izteikts, ka konservatīvās ārstēšanas metodes vairs nav pietiekami efektīvas.

Šādos gadījumos tiek apsvērta endoprotezēšana — gūžas locītavas ķirurģiska aizstāšana ar mākslīgu protēzi.

Tas ļauj:

• novērst sāpju sindromu;
• atjaunot ekstremitātes balsta funkciju;
• uzlabot pacienta dzīves kvalitāti.

Kineziterapija pēc Bubnovska metodes

Dr. Bubnovska centrā tiek izmantota kineziterapijas metode — ārstēšana ar kustību palīdzību, kuras mērķis ir saglabāt locītavas funkciju un palēnināt slimības progresēšanu.

Galvenie ārstēšanas mērķi agrīnajās stadijās:

• uzlabot locītavas apgādi;
• stiprināt muskuļu sistēmu;
• palielināt kustīgumu;
• palēnināt deģeneratīvo izmaiņu attīstību.

Individuālā diagnostika

Ārstēšana sākas ar ārsta-kineziterapeita konsultāciju.

Pirmās vizītes laikā tiek veikta:

• miofasciālā diagnostika;
• kustību testēšana;
• rentgena attēlu analīze;
• MRI rezultātu izvērtēšana.

Pēc izmeklēšanas tiek noteikta locītavas bojājuma pakāpe un sastādīta individuāla rehabilitācijas programma.

Ārstēšanas īpatnības dažādās stadijās

I–II pakāpe

Agrīnās stadijās galvenais uzdevums ir novērst turpmāku locītavas skrimšļa bojāšanos.

Programma ir vērsta uz:

• asinsrites uzlabošanu;
• muskuļu stiprināšanu;
• kustību apjoma saglabāšanu;
• slimības progresēšanas profilaksi.

III–IV pakāpe

Izteiktu izmaiņu gadījumā speciālisti palīdz:

• sagatavot pacientu endoprotezēšanai;
• uzlabot fizisko sagatavotību pirms operācijas;
• mazināt sāpju sindromu;
• saglabāt maksimāli iespējamo kustīgumu.

Rehabilitācija pēc endoprotezēšanas

Pēc operācijas tiek sastādīta jauna individuāla rehabilitācijas programma.

Ja pēcoperācijas periods norit veiksmīgi, nodarbības var sākt jau pēc dažām nedēļām.

Rehabilitācijas mērķi:

• gaitas atjaunošana;
• muskuļu stiprināšana;
• kustīguma uzlabošana;
• pielāgošanās jaunajiem kustību apstākļiem.

Daudzfunkcionālais Bubnovska trenažieris

Lielākā daļa vingrojumu tiek veikta uz daudzfunkcionālā Bubnovska trenažiera.

Tā priekšrocības:

• samazināta slodze uz locītavu;
• pārmērīgas audu saspiešanas novēršana;
• droša vingrojumu izpilde;
• iespēja precīzi dozēt slodzi.

Nodarbību laikā:

• tiek stiprināti muskuļi un saites;
• uzlabojas mikrocirkulācija;
• aktivizējas locītavu audu apgāde;
• uzlabojas sinoviālās membrānas stāvoklis.

Locītavu vingrošana uz paklājiņa

Papildus var tikt nozīmēta locītavu vingrošana uz paklājiņa.

Tā tiek veikta uz vingrošanas paklājiņa un palīdz:

• uzlabot locītavu kustīgumu;
• palielināt muskuļu elastību;
• stiprināt saišu aparātu;
• uzlabot kustību koordināciju.

Ārstēšanas rezultāti

Regulāras nodarbības pēc kineziterapijas programmas veicina:

• asinsrites uzlabošanos;
• limfas atteces atjaunošanos;
• locītavas kustīguma saglabāšanu;
• sāpju sindroma mazināšanos;
• dzīves kvalitātes uzlabošanos;
• koksartrozes progresēšanas palēnināšanos.

Bubnovska metode tiek veiksmīgi izmantota gan koksartrozes profilaksei agrīnās stadijās, gan pacientu sagatavošanai endoprotezēšanai un rehabilitācijai pēc operācijas.

Pateicoties kompleksai pieejai, pacientiem ir iespēja ilgāk saglabāt aktivitāti un kustību brīvību.

Pēdas artroze

Pēdas artroze ir hroniska deģeneratīvi distrofiska locītavu slimība, kuras laikā pakāpeniski noārdās skrimšļaudi un tiek traucēta normāla locītavu virsmu darbība. Visbiežāk tiek skarta lielā pirksta pleznas–pirksta (metatarsofalangeālā) locītava.

Slimība attīstās pakāpeniski un ilgstoši var palikt nepamanīta. Tomēr bez savlaicīgas ārstēšanas artroze nepārtraukti progresē, izraisot izteiktu pēdas deformāciju un kustīguma ierobežojumu.

Pēdas artrozes simptomi

Agrīnās stadijās slimība izpaužas ar nelielām pazīmēm, kuras daudzi saista ar parastu nogurumu:

• ātrs nogurums staigāšanas laikā;
• smaguma sajūta kājās;
• diskomforts pēc fiziskas slodzes;
• krakšķēšana pēdas locītavās.

Slimībai progresējot, parādās izteiktāki simptomi:

• ilgstošas sāpes pēdā pēc slodzes;
• sāpes miera stāvoklī;
• audu pietūkums un apsārtums;
• kauliņa palielināšanās lielā pirksta pamatnē;
• tulznu un sabiezējumu (varžacu) veidošanās;
• pēdas formas izmaiņas;
• gaitas traucējumi;
• klibošana.

Daudzi pacienti atzīmē arī sāpju pastiprināšanos laikapstākļu maiņas laikā vai aukstuma ietekmē.

Galvenās slimības pazīmes

Pēdas artrozei raksturīgi:

• rīta stīvums locītavās;
• kustīguma ierobežojums;
• dažādas intensitātes sāpes;
• krakšķēšana staigājot;
• lokāls pietūkums un apsārtums;
• paaugstināts kāju nogurums;
• locītavu un pēdas deformācija;
• gaitas traucējumi.

Vēlīnās stadijās cilvēks neapzināti pārnes ķermeņa svaru uz veselo kāju, tādējādi papildus noslogojot citas locītavas.

Attīstības cēloņi

Visbiežāk pēdas artroze attīstās pēc 45–50 gadu vecuma.

Galvenie cēloņi ir:

Pēdas anatomiskās īpatnības

• plakanā pēda;
• iedzimti pēdas uzbūves traucējumi;
• nepareizs slodzes sadalījums staigāšanas laikā.

Liekais svars

Paaugstināta ķermeņa masa būtiski palielina slodzi uz pēdas locītavām un paātrina to nodilumu.

Nepiemēroti apavi

Riska faktori ir:

• šauri apavi;
• pārāk brīvi apavi;
• regulāra augstpapēžu apavu valkāšana.

Īpaši bieži tas veicina lielā pirksta artrozes attīstību.

Sekundārā artroze

Slimība var attīstīties kā citu patoloģiju sekas:

• lūzumi;
• mežģījumi;
• saišu sastiepumi un plīsumi;
• reimatoīdais artrīts;
• sistēmiskā sarkanā vilkēde;
• nepietiekami ārstētas locītavu iekaisuma slimības.

Visi šie stāvokļi veicina audu asinsapgādes pasliktināšanos un locītavu skrimšļa barošanās traucējumus.

Pēdas artrozes pakāpes

I pakāpe

Pirmajā stadijā izteiktas izmaiņas locītavā vēl nav novērojamas.

Iespējami:

• ātrs kāju nogurums;
• neliels diskomforts pēc ilgstošas slodzes;
• retas smeldzošas sāpes.

Strukturālās izmaiņas ir minimālas un labi pakļaujas korekcijai.

II pakāpe

Otrajai stadijai raksturīgi:

• skrimšļaudu bojājumi;
• locītavas spraugas sašaurināšanās;
• pastāvīgas sāpes;
• locītavas funkcijas samazināšanās;
• diskomforta pastiprināšanās kustību laikā.

Sāpju sindroms pēc atpūtas vairs pilnībā nepāriet.

III pakāpe

Smagākā slimības stadija.

Raksturīgas šādas izpausmes:

• izteikta pēdas deformācija;
• kaulu izaugumi;
• būtisks kustīguma ierobežojums;
• stipras sāpes;
• balsta funkcijas traucējumi;
• klibošana.

Šajā posmā izmaiņas kļūst neatgriezeniskas.

Kāpēc svarīgi sākt ārstēšanu savlaicīgi

Artroze nepāriet pati no sevis un bez ārstēšanas nepārtraukti progresē.

Jo agrāk slimība tiek diagnosticēta, jo lielākas ir iespējas:

• saglabāt locītavu funkciju;
• novērst pēdas deformāciju;
• izvairīties no hroniskām sāpēm;
• saglabāt ierasto aktivitātes līmeni un dzīves kvalitāti.

Kineziterapija pēc Bubnovska metodes

Dr. Bubnovska centrā pēdas artrozes ārstēšana balstās uz kineziterapijas principiem — ārstēšanu ar kustību palīdzību.

Metodes mērķis ir ne tikai mazināt sāpes, bet arī novērst slimības progresēšanas cēloņus.

Galvenie ārstēšanas uzdevumi:

• normālas asinsrites atjaunošana;
• muskuļu spazmu novēršana;
• locītavas skrimšļa apgādes uzlabošana;
• deģeneratīvo procesu palēnināšana;
• locītavu kustīguma saglabāšana;
• turpmāku audu bojājumu profilakse.

Diagnostika pirms ārstēšanas uzsākšanas

Pirms rehabilitācijas programmas sastādīšanas ārsts veic visaptverošu izmeklēšanu:

• manuālu apskati;
• miofasciālo testēšanu;
• kustību apjoma izvērtēšanu;
• sāpju sindroma analīzi.

Nepieciešamības gadījumā tiek nozīmēta:

• rentgenogrāfija;
• datortomogrāfija (DT);
• magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI).

Izmeklējumi ļauj noteikt artrozes pakāpi un izvēlēties optimālu ārstēšanas taktiku.

I pakāpes artrozes ārstēšana

Agrīnā stadijā tiek izmantota aktīva rehabilitācijas programma, kas var ietvert:

• locītavu vingrošanu;
• vingrojumus uz paklājiņa;
• nodarbības uz speciāliem trenažieriem;
• vingrinājumus pēdas un apakšstilba muskuļu stiprināšanai.

Šajā posmā ir vislielākā iespēja apturēt slimības attīstību.

II pakāpes artrozes ārstēšana

Otrajā stadijā programma kļūst individuālāka.

Nodarbības notiek uz daudzfunkcionālā Bubnovska trenažiera, kas ļauj:

• droši dozēt slodzi;
• stiprināt nepieciešamās muskuļu grupas;
• izvairīties no sāpju sindroma;
• atjaunot locītavu funkcijas.

Katru nodarbību uzrauga speciālists.

III pakāpes artrozes ārstēšana

Trešajā stadijā pilnībā atjaunot bojātās struktūras vairs nav iespējams.

Tomēr pareizi izvēlēta rehabilitācijas programma palīdz:

• mazināt sāpes;
• saglabāt atlikušo kustīgumu;
• uzlabot dzīves kvalitāti;
• novērst turpmākas komplikācijas.

Īpaši svarīga ir rehabilitācija pēc ķirurģiskas ārstēšanas, kas var ietvert:

• ārstnieciskos vingrojumus;
• masāžu;
• fizioterapiju;
• siltuma procedūras;
• individuāli pielāgotas kustību slodzes.

Kompleksās ārstēšanas rezultāti

Regulāras nodarbības pēc kineziterapijas programmas veicina:

• asinsrites uzlabošanos;
• locītavu audu apgādes atjaunošanos;
• locītavu kustīguma palielināšanos;
• sāpju sindroma mazināšanos;
• artrozes progresēšanas palēnināšanos;
• komplikāciju profilaksi.

Kompleksa pieeja ļauj pēc iespējas ilgāk saglabāt pēdas funkciju un uzturēt augstu pacienta fiziskās aktivitātes līmeni.

Plaukstu locītavu artroze

Plaukstu locītavu artroze ir hroniska progresējoša slimība, kuras laikā pakāpeniski noārdās starpfalangu locītavu skrimšļaudi. Slimību pavada pirkstu deformācija, plaukstu kustīguma traucējumi un sīkās motorikas pasliktināšanās.

Agrīnajās stadijās parādās periodiskas smeldzošas sāpes, kas laika gaitā kļūst pastāvīgas. Ielaistos gadījumos slimība var izraisīt izteiktu plaukstas funkciju ierobežojumu, darbspēju zudumu un invaliditāti.

Attīstības cēloņi

Viens no biežākajiem plaukstu artrozes attīstības cēloņiem ir pārciests reimatoīdais artrīts.

Reimatoīdais artrīts ir autoimūna slimība, kuras gadījumā imūnsistēma kļūdaini uzbrūk paša organisma audiem, tostarp locītavām.

Tā kā autoimūnas slimības biežāk sastopamas sievietēm, starpfalangu locītavu artroze visbiežāk tiek diagnosticēta sievietēm pēc 60 gadu vecuma.

Slimības attīstību var veicināt arī profesionālās slodzes. Riska grupā ir cilvēki, kuru darbs saistīts ar pastāvīgām vienveidīgām pirkstu kustībām:

• programmētāji;
• pianisti;
• zobārsti;
• juvelieri;
• mūziķi;
• roku darba meistari.

Kā attīstās artroze

Pastāvīga plaukstu pārslodze izraisa mikrocirkulācijas traucējumus locītavas audos.

Rezultātā:

• pasliktinās skrimšļaudu apgāde ar barības vielām;
• samazinās skrimšļa elastība;
• veidojas mikroplaisas;
• pakāpeniski noārdās locītavas skrimslis;
• veidojas kaulaudu izaugumi.

Laika gaitā locītavas deformējas, kļūst mazāk kustīgas, un pirkstu kustības sāk radīt sāpes un diskomfortu.

Simptomi

Galvenās plaukstu artrozes pazīmes ir:

• sāpes pirkstos un plaukstās;
• kustību stīvums;
• locītavu kustīguma samazināšanās;
• pietūkums;
• pirkstu deformācija;
• sīkās motorikas pasliktināšanās;
• satvēriena spēka samazināšanās.

Slimībai progresējot, simptomi pastiprinās, un ierasto ikdienas un profesionālo darbību veikšana kļūst arvien apgrūtinošāka.

Diagnostika

Galvenā plaukstu artrozes diagnostikas metode ir rentgenogrāfija.

Izmeklējums ļauj noteikt:

• locītavu spraugu sašaurināšanos;
• locītavu deformāciju;
• kaulu izaugumus;
• locītavu virsmu bojājuma pakāpi.

Nepieciešamības gadījumā ārsts var nozīmēt papildu izmeklējumus, lai precizētu slimības stadiju un novērtētu apkārtējo audu stāvokli.

Ārstēšana

Tradicionālā artrozes ārstēšana parasti ir vērsta uz sāpju un iekaisuma mazināšanu.

Visbiežāk tiek izmantoti:

• pretsāpju līdzekļi;
• pretiekaisuma ziedes;
• ārstnieciskās blokādes;
• fizioterapijas procedūras.

Šāda terapija palīdz īslaicīgi atvieglot pacienta stāvokli, tomēr nenovērš slimības attīstības cēloņus.

Tādēļ pat tad, ja sāpes samazinās, deģeneratīvās izmaiņas locītavās var turpināt progresēt.

Bez pilnvērtīgas rehabilitācijas slimība var progresēt līdz IV artrozes stadijai, kurai raksturīga:

• izteikta locītavu deformācija;
• gandrīz pilnīgs pirkstu kustīguma zudums;
• būtisks plaukstas funkciju ierobežojums;
• darbspēju zudums.

Kāpēc svarīgi novērst slimības cēloni

Lai palēninātu artrozes attīstību, nepietiek tikai ar sāpju mazināšanu — nepieciešams novērst faktorus, kas veicina locītavu bojājumus.

Galvenie rehabilitācijas uzdevumi ir:

• muskuļu sasprindzinājuma mazināšana;
• spazmu novēršana;
• asinsrites uzlabošana;
• audu apgādes atjaunošana;
• vielmaiņas procesu normalizēšana.

Tieši šāda pieeja ļauj ietekmēt slimības attīstības mehānismus.

Kineziterapija pēc Bubnovska metodes

Kineziterapija pēc Bubnovska metodes tiek izmantota hroniska sāpju sindroma ārstēšanai un artrozes progresēšanas profilaksei.

Pirms nodarbību uzsākšanas ārsts-kineziterapeits veic:

• detalizētu apskati;
• miofasciālo diagnostiku;
• funkcionālos testus;
• kustību apjoma novērtēšanu.

Pamatojoties uz izmeklējumu rezultātiem, tiek izstrādāta individuāla vingrojumu programma, kuras mērķis ir atjaunot mikrocirkulāciju un vielmaiņas procesus plaukstas audos.

Speciālie trenažieri

Plaukstu funkciju atjaunošanai Dr. Bubnovska centrā tiek izmantoti speciāli trenažieri.

Atšķirībā no parastajiem espanderiem tie ļauj nodrošināt:

• pilnvērtīgu pirkstu saliekšanu;
• pilnvērtīgu pirkstu iztaisnošanu;
• drošu muskuļu stiprināšanu;
• saišu aparāta trenēšanu;
• saudzīgu locītavu dekompresiju;
• plaukstas audu stiepšanu.

Šāda pieeja nodrošina efektīvu slodzi bez locītavu pārslodzes.

Kompleksa rehabilitācija

Lokālie vingrojumi plaukstām tiek papildināti ar nodarbībām uz daudzfunkcionālā Bubnovska trenažiera un citiem rehabilitācijas trenažieriem.

Kompleksa iedarbība ļauj:

• uzlabot asinsriti plaukstās;
• aktivizēt vielmaiņas procesus;
• palielināt kustību apjomu starpfalangu locītavās;
• stiprināt muskuļus un saites;
• mazināt sāpju sindromu;
• palēnināt vai apturēt artrozes progresēšanu.

Ārstēšanas rezultāti

Regulāri vingrojot un ievērojot ārsta rekomendācijas, iespējams panākt:

• plaukstu funkciju uzlabošanos;
• sīkās motorikas atjaunošanos;
• roku spēka palielināšanos;
• sāpju un stīvuma mazināšanos;
• dzīves kvalitātes uzlabošanos.

Galvenais ārstēšanas mērķis ir saglabāt locītavu kustīgumu, novērst turpmāku skrimšļaudu bojājumu un pēc iespējas ilgāk uzturēt cilvēka aktivitāti un patstāvību.

Pleca locītavas artroze

Pleca locītavas artroze ir hroniska deģeneratīva slimība, kuras laikā pakāpeniski noārdās locītavas skrimslis un veidojas kaulaudu izaugumi. Lai gan pleca locītava nenes tādu balsta slodzi kā apakšējo ekstremitāšu locītavas, artrozes attīstība būtiski ierobežo cilvēka ikdienas aktivitātes un pasliktina dzīves kvalitāti.

Slimībai progresējot, kļūst grūti:

• pacelt roku uz augšu;
• atvirzīt roku uz sāniem;
• veikt darba pienākumus;
• veikt ierastās ikdienas darbības.

Pirmās slimības pazīmes

Sākotnējās stadijās artroze pacientam var gandrīz neradīt sūdzības.

Agrīnie simptomi ir:

• krakšķēšana pleca locītavā;
• klikšķi kustību laikā;
• saspringuma vai sabiezējuma sajūta pleca apvidū;
• neliels diskomforts pēc slodzes.

Visbiežāk šīs pazīmes paliek nepamanītas vai tiek uztvertas kā noguruma sekas.

Kā attīstās artroze

Laika gaitā parādās sāpes, kas pakāpeniski pastiprinās.

Slimībai raksturīgi:

• pakāpeniska sāpju sindroma pastiprināšanās;
• sāpju epizožu biežuma palielināšanās;
• sāpes pat pie nelielas slodzes;
• pleca kustīguma ierobežojums.

III–IV artrozes stadijā notiek izteiktas strukturālas izmaiņas:

• ievērojami sašaurinās locītavas sprauga;
• skrimšļaudi kļūst plānāki;
• veidojas kaulaudu izaugumi;
• samazinās kustību apjoms locītavā;
• sāpes saglabājas arī miera stāvoklī un naktī.

Šajā posmā slimība nopietni ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti un darbspējas.

Attīstības cēloņi

Pleca locītavas artroze visbiežāk attīstās cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma.

Tā kā pleca locītava parasti tiek pakļauta mērenai slodzei un tai ir laba kustību amplitūda, slimības cēlonis bieži ir citi patoloģiski stāvokļi.

Galvenie cēloņi ir:

• pārciesti lūzumi;
• saišu plīsumi;
• vecas pleca locītavas traumas;
• infekcijas slimības;
• kaulu audu slimības;
• osteoporoze.

Riska faktori

Artrozes attīstības iespējamību palielina šādi faktori:

Profesionālās slodzes

Slimība biežāk sastopama cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar pastāvīgu plecu joslas sasprindzinājumu:

• celtniekiem;
• krāvējiem;
• svarcēlājiem;
• spēka sporta veidu sportistiem.

Liekais svars

Paaugstināta ķermeņa masa veicina vielmaiņas traucējumus un pasliktina locītavu audu apgādi, tādējādi paātrinot deģeneratīvo izmaiņu attīstību.

Diagnostika

Diagnozes noteikšanai tiek izmantotas mūsdienīgas izmeklēšanas metodes.

Rentgenogrāfija

Galvenā diagnostikas metode, kas ļauj noteikt:

• locītavas spraugas sašaurināšanos;
• kaulu izaugumus;
• locītavu virsmu deformāciju;
• skrimšļaudu bojājuma pazīmes.

Datortomogrāfija (DT)

Tiek izmantota detalizētākai kaulu struktūru un locītavas deformācijas pakāpes izvērtēšanai.

Magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI)

Ļauj novērtēt:

• skrimšļaudu stāvokli;
• saišu aparātu;
• apkārtējos mīkstos audus.

Tradicionālā ārstēšana

Pēc diagnozes apstiprināšanas parasti tiek nozīmēti:

• pretiekaisuma līdzekļi;
• pretsāpju medikamenti;
• ārstnieciskās blokādes;
• hondroprotektori.

Papildus var tikt izmantotas fizioterapijas metodes:

• elektroforēze;
• darsonvalizācija;
• magnetoterapija;
• parafīna terapija.

Šīs metodes palīdz mazināt sāpes un uzlabot pacienta pašsajūtu, taču galvenokārt ietekmē slimības simptomus un nespēj apturēt locītavas struktūru bojāšanos.

Kāpēc svarīgi sākt ārstēšanu savlaicīgi

Galvenais artrozes risks ir tās nepārtraukta progresēšana.

Bez pilnvērtīgas ārstēšanas slimība izraisa:

• pastāvīgu kustību ierobežojumu;
• hronisku sāpju sindromu;
• locītavas deformāciju;
• ievērojamu darbspēju samazināšanos;
• dzīves kvalitātes pasliktināšanos.

Tāpēc īpaši svarīgi ir sākt ārstēšanu agrīnā stadijā, kad vēl iespējams palēnināt slimības attīstību.

Kineziterapija pēc Bubnovska metodes

Dr. Bubnovska centrā tiek izmantota kineziterapijas metode — ārstēšana ar kustību palīdzību, kuras mērķis ir atjaunot locītavas funkcijas bez papildu medikamentozas slodzes.

Galvenie kineziterapijas uzdevumi:

• sāpju mazināšana;
• pleca kustīguma atjaunošana;
• locītavas skrimšļa apgādes uzlabošana;
• turpmākas locītavas bojāšanās profilakse.

Ārstēšana balstās uz organisma paša resursu izmantošanu un pacienta aktīvu iesaistīšanos atveseļošanās procesā.

Individuālā diagnostika

Pirms ārstēšanas kursa uzsākšanas ārsts-kineziterapeits veic visaptverošu izmeklēšanu, kas ietver:

• miofasciālo diagnostiku;
• kustību testus;
• rentgenoloģisko izmeklējumu datu analīzi;
• DT un MRI rezultātu izvērtēšanu.

Tas ļauj noteikt slimības stadiju un izvēlēties optimālu rehabilitācijas programmu.

Daudzfunkcionālais Bubnovska trenažieris

Lielākā daļa vingrojumu tiek veikta uz daudzfunkcionālā Bubnovska trenažiera.

Tā priekšrocības:

• samazināta slodze uz mugurkaulu un locītavām;
• droša muskuļu un saišu trenēšana;
• sāpju sindroma neprovocēšana;
• iespēja precīzi dozēt slodzi.

Tas ļauj pacientam vingrot komfortabli un droši pat sāpju klātbūtnē.

Papildu rehabilitācijas metodes

Agrīnās artrozes stadijās un pacientiem ar labu vispārējo veselības stāvokli papildus var tikt izmantotas šādas metodes.

Locītavu vingrošana uz paklājiņa

Vingrojumu komplekss tiek veikts uz vingrošanas paklājiņa bez trenažieru izmantošanas un palīdz uzlabot locītavas kustīgumu.

Papildu procedūras

Ārstēšanas efektivitātes paaugstināšanai tiek izmantotas:

• fizioterapija;
• sauna;
• lokālā krioterapija.

Kineziterapijas rezultāti

Regulāras nodarbības veicina:

• asins mikrocirkulācijas uzlabošanos;
• limfas atteces aktivizēšanu;
• skrimšļaudu apgādes atjaunošanu;
• locītavu virsmu slīdēšanas uzlabošanu;
• kustību apjoma palielināšanu;
• artrozes progresēšanas palēnināšanu.

Kompleksa pieeja ļauj pēc iespējas ilgāk saglabāt pleca locītavas funkciju, uzturēt pacienta aktivitāti un novērst smagu slimības stadiju attīstību.

Potītes locītavas artroze

Potītes locītavas artroze ir hroniska deģeneratīva slimība, kuras laikā pakāpeniski noārdās hialīnais skrimslis, kas pārklāj kaulu locītavu virsmas. Lai gan potītes locītavu artroze skar retāk nekā ceļa vai gūžas locītavu, slimība var būtiski ierobežot kustīgumu un bez savlaicīgas ārstēšanas izraisīt nopietnas sekas.

Pirmās slimības pazīmes

Sākotnējās artrozes izpausmes bieži paliek nepamanītas.

Agrīnie simptomi ir:

• krakšķēšana vai klikšķi locītavā kustību laikā;
• mērenas sāpes pēc ilgstošas staigāšanas;
• periodiska tūska potītes apvidū;
• diskomforta sajūta pēc slodzes.

Pēc atpūtas šie simptomi parasti izzūd, tāpēc daudzi tiem nepievērš pietiekamu uzmanību.

Raksturīga pazīme ir tā sauktās „sākuma sāpes” un stīvums locītavā, kas rodas:

• pēc miega;
• pēc ilgstošas sēdēšanas;
• pēc ilgstošas nekustīguma perioda.

Bieži šīs sajūtas tiek skaidrotas ar nogurumu vai nepieciešamību „iekustēties”, kas noved pie novēlotas vēršanās pēc medicīniskās palīdzības.

Kā attīstās artroze

Ja slimība netiek atpazīta agrīnā stadijā un netiek uzsākta ārstēšana, simptomi pakāpeniski pastiprinās.

Vēlīnās artrozes stadijās:

• sāpes kļūst pastāvīgas;
• nepatīkamas sajūtas rodas ne tikai pēc slodzes, bet arī miera stāvoklī;
• parādās nakts sāpes;
• tiek traucēts miegs;
• samazinās kustību apjoms locītavā.

Slimībai progresējot:

• veidojas kaulu un skrimšļaudu izaugumi;
• locītava deformējas;
• tiek traucēta tās funkcija;
• kļūst grūti pilnībā saliekt un iztaisnot pēdu;
• mainās gaita;
• staigāšana kļūst sāpīga un apgrūtināta.

Attīstības cēloņi

Visbiežāk potītes locītavas artroze attīstās kā citu patoloģisku stāvokļu sekas:

• pārciestu traumu rezultātā;
• nepietiekami ārstēta artrīta dēļ;
• hroniskas locītavas pārslodzes dēļ.

Potītes locītava ikdienā ir pakļauta ievērojamai slodzei, jo tā uzņem visa ķermeņa svaru un nodrošina stabilitāti kustību laikā.

Slimības attīstības risku palielina:

• liekais ķermeņa svars;
• regulāra locītavas pārslodze;
• sporta veidi ar augstu slodzi uz potīti.

Pie šādiem sporta veidiem pieder:

• skriešana;
• lielais teniss;
• daži komandu sporta veidi.

Kas notiek locītavā

Pastāvīgas pārslodzes ietekmē tiek traucēta locītavas skrimšļa barošana.

Pakāpeniski attīstās:

• skrimšļaudu distrofija;
• locītavas skrimšļa retināšanās;
• mikroplaisu veidošanās;
• locītavu virsmu bojājumi;
• deģeneratīva locītavas deformācija.

Galvenais artrozes risks ir tas, ka bojātās locītavas struktūras nav iespējams pilnībā atjaunot.

III–IV slimības stadijā izmaiņas kļūst tik izteiktas, ka locītavas funkcija var tikt neatgriezeniski zaudēta.

Diagnostika

Lai savlaicīgi diagnosticētu slimību, nepieciešama visaptveroša izmeklēšana.

Dr. Bubnovska centrā diagnostika ietver:

• manuālu apskati;
• miofasciālo diagnostiku;
• kustību testus;
• kustību apjoma izvērtēšanu;
• sāpju sindroma analīzi.

Papildus var tikt nozīmēti:

• rentgenoloģiskie izmeklējumi;
• datortomogrāfija (DT);
• magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI).

Izmeklējumi ļauj noteikt raksturīgās artrozes pazīmes:

• locītavas spraugas sašaurināšanos;
• kaulaudu izaugumus;
• deģeneratīvas izmaiņas locītavas struktūrās.

Artrozes ārstēšana

Ārstēšanai jābūt vērstai ne tikai uz sāpju mazināšanu, bet arī uz slimības attīstības mehānismu ietekmēšanu.

Tieši šāda pieeja tiek izmantota Dr. Bubnovska centrā.

Ārstēšanas mērķi:

• palēnināt slimības progresēšanu;
• uzlabot locītavas audu apgādi;
• atjaunot locītavas funkciju;
• novērst komplikāciju attīstību.

Kineziterapija pēc Bubnovska metodes

Ārstēšanas pamatā ir kineziterapija — atveseļošanās metode, kas balstīta uz pareizi izvēlētām fiziskajām slodzēm.

Regulāras nodarbības palīdz:

• aktivizēt novājinātos muskuļus;
• novērst muskuļu spazmas;
• uzlabot asinsriti;
• atjaunot locītavas skrimšļa barošanu;
• mazināt audu distrofijas izpausmes.

Tas palīdz palēnināt locītavas deģeneratīvo bojājumu un samazina turpmākas artrozes progresēšanas risku.

Individuāla rehabilitācijas programma

Pēc izmeklēšanas ārsts-kineziterapeits sastāda individuālu vingrojumu programmu, ņemot vērā:

• artrozes stadiju;
• pacienta vecumu;
• fiziskās sagatavotības līmeni;
• blakusslimības;
• esošos funkcionālos ierobežojumus.

Uzlabojoties veselības stāvoklim, programma var tikt koriģēta, lai sasniegtu maksimālu efektu.

Bubnovska trenažieris

Lielākā daļa vingrojumu tiek veikta uz daudzfunkcionālā Bubnovska trenažiera.

Tā konstrukcija ļauj:

• samazināt slodzi uz locītavu;
• veikt kustības bez sāpēm;
• droši stiprināt muskuļus un saites;
• precīzi dozēt fizisko slodzi.

Nodarbību laikā pacients atrodas pastāvīgā instruktora un ārsta-kineziterapeita uzraudzībā, kas nodrošina augstu drošības un ārstēšanas efektivitātes līmeni.

Komplikāciju profilakse

Kompleksa iedarbība uz locītavu ļauj:

• uzlabot tās kustīgumu;
• atjaunot ekstremitātes funkciju;
• mazināt sāpju sindromu;
• palēnināt slimības progresēšanu;
• novērst smagu komplikāciju attīstību.

Savlaicīgi uzsākta ārstēšana un regulāra rehabilitācija palīdz saglabāt aktivitāti, dzīves kvalitāti un izvairīties no neatgriezeniskām izmaiņām, kas raksturīgas potītes locītavas artrozes vēlīnām stadijām.